Meradog

Lai dzīvo suns

Prof. Dr.Centeks iesaka

Suņu veselīga un pareiza barošana

Priekšvārds

9ca4f107b8

  • Cilvēka un dzīvnieka dzīvošana kopā nāk par labu abiem. Daudzi zinātniski pētījumi apstiprina, ka mājdzīvnieka turēšana pozitīvi ietekmē dzīvnieka saimnieka labsajūtu un veselību.
  • Dzīvnieka turēšana ir saistīta ar atbildību par viņa atbilstošu kopšanu un barošanu, to pat nosaka Dzīvnieku aizsardzības likuma noteikumi. Parasti jau katrs dzīvnieka turētājs pūlas darīt sava dzīvnieka labā visu to labāko. Bet tam ir nepieciešamas labas zināšanas par dzīvnieka dabisko dzīvesveidu un izturēšanos, kā arī par atbilstošu uzturu.
  • Īpaši barošanas jomā , intensīvu pētījumu rezultātā ir sasniegts tāds zināšanu līmenis, kas nodrošina mūsu mājdzīvnieku optimālu barošanu visos dzīves posmos.
  • Tāpēc katrs apzinīgs dzīvnieka īpašnieks ir aicināts iegūt informāciju par sava dzīvnieka sugai un vajadzībām atbilstošu barošanu. Bez atbilstošās literatūras izmantošanas var konsultēties arī ar veterinārārstu, ja viņš ir informēts par jaunumiem uzturzinātnes jomā, iegūstot pietiekamas zināšanas par mājdzīvnieka pareizu barošanu. Lai būtu vairāk veselu dzīvnieku un līdz ar to priecīgu viņu saimnieku, es novēlu manis teiktā pienācīgu ievērošanu.

Prof. Dr. Jirgens Centeks
Hannoveres Veterinārmedicīnas augstskola
Dzīvnieku uztura institūts
Vācija

Visu to labāko suņa garam mūžam

Katrā trešajā Vācijas mājsaimniecībā ir vismaz viens mājdzīvnieks, un katrā piektajā mājā tiek turēts suns. Nav brīnums: kopā ar tādu mājas iemītnieku, kurš luncina asti, dzīve dod vairāk prieka, suņa klātbūtne daudzējādā ziņā pozitīvi ietekmē ģimenes dzīvi. Galvenie ieguvēji visdažādākajā veidā ir bērni – ja viņu rotaļu biedrs ir dzīvnieks, tas palīdz attīstīt atbildības sajūtu un spēju rēķināties ar otru.

Taču četrkājains draugs nāk par labu arī pieaugušajiem: ikdienas pastaigās no spriedzes atbrīvojas ķermenis un dvēsele, rotaļājoties ar suni un glāstot to, pats no sevis izzūd ikdienas stress.f66ad96f21

Regulāra veselības pārbaude. Princips “labāk profilakse nekā ārstēšana”, protams, attiecas arī uz dzīvniekiem. Suņiem katru gadu ir nepieciešama potēšana, bet vēl papildu apskate pie veterinārārsta speciālista var pasargāt no nopietniem veselības apdraudējumiem. Ārsts pamana daudzas slimības jau sākuma stadijā un var savlaicīgi veikt pretpasākumus.

Lai jūsu suns justos “gluži kā mājās”

Tam, kurš arī pa dienu daudz ir mājās un meklē partneri nodarbībām svaigā gaisā, suns ir īstais biedrs. No visiem mājdzīvniekiem viņš visvairāk meklē kontaktu ar “savu” cilvēku, un viņam tas visvairāk ir vajadzīgs. Suns ir laimīgs, ja ar viņu daudz nodarbojas. Tāpēc turēt suni vajadzētu tikai tam, kurš ir spējīgs veltīt viņam pietiekami daudz uzmanības.

Lai dzīvošana kopā vienlīdz nāktu par labu gan cilvēkam, gan dzīvniekam, četrkājainais mājas iemītnieks ir jātur sugai un šķirnei – tātad savām vajadzībām – atbilstoši. Vislabāk būtu, ja suņa turēšana tiktu precīzi pārdomāta jau pirms viņa iegādāšanās. Cik daudz vietas jaunajam iemītniekam vajag? Vai būs iespējams atlicināt pietiekami daudz laika viņa kopšanai? Cik lielā mērā izdevumi par barību un citām lietām ietekmēs ģimenes budžetu? Ja dzīvnieku nevarēs ņemt līdzi atvaļinājumā, vai atradīsies vieta, kur viņš tiks pienācīgi aprūpēts?

Visi šie jautājumi būtu jānoskaidro, iekams suns ierodas mājās. Jo galu galā dzīvnieku nevar kaut kur nobāzt, ja netiek ar viņu galā. Dzīvnieku patversmēs mīt diemžēl liels skaits suņu un kaķu , kuri pēkšņi nevienam vairs nav bijuši vajadzīgi.

Arī sunim “mīlestība iet caur vēderu”

Skaidrs, ka īpaši svarīgs suņa labsajūtai ir pareizs uzturs. Dzīvnieki, kuri dzīvo brīvā dabā, instinktīvi paši meklē sev pareizo barību. Turpretī dzīvnieks, kurš tiek turēts mājās, ir pilnībā atkarīgs no cilvēka.

Veterinārmedicīna jau pirms ilgāka laika ir atzinusi mājdzīvnieku pareizas barošanas nozīmi: apjomīgu pētījumu rezultātā mēs mūsdienās ļoti labi zinām, kādas barības vielas kuram dzīvniekam vajadzīgas, kādā daudzumā un kombinācijā. Tas attiecas gan uz suņiem, gan arī uz kaķiem un citiem dzīvniekiem. Dzīvnieku barības ražotāji sadarbībā ar pētniecības iestādēm ir radījuši daudzveidīgus produktus, kas ļauj dzīvnieku īpašniekiem bez lielām pūlēm barot savus mājdzīvniekus atbilstoši un pilnvērtīgi. Tikai pareizi barots dzīvnieks jūtas labi, saglabā veselību un spēj sasniegt lielu vecumu.

Vitamīni

  • A vitamīns – ir svarīgs ādai, acīm un gļotādām.
  • D vitamīns – ir būtisks kaulu uzbūvei, tā trūkums izsauc rahītu.
  • E vitamīns – Antioksidants,dažādā veidā sargā ķermeni, saistot tā sauktos brīvos radikāļus.
  • K vitamīns – ir nepieciešams asins recēšanai.
  • B vitamīns -ir svarīgs nervu sistēmai, ādai un asinsradei.
  • C vitamīns -Antioksidants, arī saista brīvos radikāļus; suņa organisms var to veidot pats.

Enerģija ilgam mūžam

Piemērots enerģijas daudzums katram sunim.Katra barība sastāv no dažādām barības vielām.

• ŪDENS
ir vienlīdz svarīgs cilvēka un dzīvnieka dzīvībai. Dzīvniekam visu laiku būtu jābūt pieejamam traukam ar tīru ūdeni. Sunim dienā vajag 60 līdz 75 ml ūdens uz kilogramu ķermeņa svara. Ja tiek izmantota sausā barība, vajadzīgais ūdens daudzums palielinās.

• OLBALTUMVIELAS
ir “dzīvības ķieģelīši”. Tās atrodas gan gaļā, gan arī augu izcelsmes produktos. Jo augstvērtīgākas ir olbaltumvielas ikdienas uztura porcijā, jo labāk suns tās pārstrādā. Nodrošina organismu ar visām aminoskābēm.

• TAUKI
ir svarīgs enerģijas piegādātājs. Tie ir nepieciešami, lai uzņemtu taukos šķīstošos vitamīnus, un ādas un spalvas veselībai, taču pārlieku liels to daudzums dara suni resnu.

• OGĻHIDRĀTI
ir “dzīvības degviela”. Arī tie dod enerģiju visiem vielmaiņas procesiem. Ir svarīgi, lai ogļhidrāti tiktu piedāvāti pareizajā formā. Augu izcelsmes ogļhidrāti, tādi kā labības produkti un dārzeņi ir termiski jāapstrādā, lai sāktos to šķelšanās un suns varētu tos sagremot.

• MINERĀLVIELAS
ir ķermeņa “būvelementi”: kalcijs un fosfors ir vajadzīgi kauliem; kālijs un magnijs gādā par nevainojamu nervu un muskuļu darbību; dzelzs ir vajadzīga asinsradei. Svarīgas funkcijas ir arī mikroelementiem, tādiem kā cinks, varš, mangāns un jods.

Būtiska ir pareiza proporcija

Barībai ne tikai ir jāsatur visas barības vielas – tām jābūt pieejamām dzīvniekam pareizajā daudzumā ,kombinācijā, sabalansētām. Suņa īpašniekam, kurš barību gatavo un izvēlas pats, tas nav vienkārši. Patiesību sakot, atbilstoša barība tiešām ir “zinātne”. “Izjūta”, kāda cilvēkam piemīt attiecībā uz paša uzturu, var maz līdzēt, jo sunim vajadzīgās uzturvielas stipri atšķiras no tā, kas vajadzīgs cilvēkam.

Ar gatavo barību ir viegli barot pareizi

Veterinārārsti un uztura zinātnieki ir precīzi izpētījuši, kādai ir jābūt mājdzīvnieku barībai, lai apmierinātu visas dzīvnieku vajadzības. Uz šo pētījumu pamata ir radīti lietošanai gatavi barības līdzekļi, ar kuriem katrs var pareizi barot savu dzīvnieku. Suņu gatavā barība optimālā kombinācijā satur visu sunim nepieciešamo. Barības vielu proporciju pamatā ir ieteikumi, ko devušas pasaulē atzītas organizācijas, piemēram, Eiropas Mājdzīvnieku Barības Ražotāju Federācija (Europäischer Dachverband der Tiernahrungshersteller- FEDIAF) franču valodā:FEDIAF – Fédération Européenne de l’Industrie des Aliments pour Animaux Familiers, latviski un angliski: Eiropas Mājdzīvnieku Barības Ražotāju Federācija; The European Petfood Industry Federation; Ražošanas gaitā visu laiku tiek pārbaudīta produktu atbilstība receptūrām; pastāvīgi tiek kontrolēts arī fasēšanas svars un sterilitāte. Noteikumi barības līdzekļu ražošanai ir ļoti stingri. Tāpēc ražotājiem arī uz iepakojuma ir jānorāda analīžu rezultāti, ko valsts neatkarīgas iestādes pastāvīgi kontrolē.

Suns ir (nav) gaļēdājs

No zooloģijas viedokļa suns pieder pie “suņu dzimtas plēsējiem”. Visu mūsdienu suņu šķirņu ciltstēvs ir vilks. Vilki ir mednieki, viņi ēd galvenokārt mazus dzīvniekus. Ja šādas barības ir maz, viņi barā rīko medības uz lielākiem savvaļas dzīvniekiem.

Īpašs kārums vilkam ir iekšas, un ar sava laupījuma zarnu saturu viņš apēd arī augu valsts izcelsmes barību. Tātad arī “plēsējs” vilks nav tikai gaļēdājs.

Suņi nav vienkārši pieradināti vilki – to desmit līdz piecpadsmit tūkstošu gadu laikā, ko suns ir līdzās cilvēkam, ir mainījušies ne tikai viņu izturēšanās paradumi, bet arī vajadzības uztura jomā. Parasti vilka uzturā ir 40 procenti olbaltumvielu (gaļa), 50 procenti tauku un 10 procenti ogļhidrātu (augi). Turpretī sunim speciālisti iesaka pārtiku, kurā būtu 20–30 procenti olbaltumvielu un 5–15 procenti tauku, pārējo veido ogļhidrāti. Tātad barošana tikai ar gaļu sunim nekādi nav piemērota, tā var radīt minerālvielu trūkumu un izsaukt ādas saslimšanas, kā arī locītavu bojājumus.

Uzmanību! Ja jūs barojat savu suni ar gatavās barības konserviem, uz iesaiņojuma jūs atradīsiet citādus datus, nekā nupat minētos procentus. Tas ir tāpēc, ka barības vielu sastāvā, kas norādīts uz konservu kārbas, tiek ņemta vērā arī ūdens daļa.

Lai tas jūs nemulsina – pilnvērtīgā barība katrā ziņā satur visas jūsu sunim vajadzīgās barības vielas, to garantē ne tikai ražotājs, to pieprasa arī likums.

Kaulu, ko pagrauzt?

Kaut arī humoristiskos zīmējumos un komiksos bieži var redzēt laimīgus suņus ar kaulu mutē, kaulus sunim tomēr labāk nevajadzētu dot. Kauli netiek pilnībā sagremoti, tāpēc tie bieži var būt cēlonis aizcietējumiem. Ja kauls salūst, tā šķēpeles var radīt bīstamus ievainojumus gremošanas traktā. Suņa graušanas vajadzības apmierināšanai noder tirdzniecībā nopērkamie mākslīgie kauli, dzīvnieku subproduktu kaltējumi. Tie darbojas arī kā “zobu suka”. Graužot tos un arī barību , suns tīra zobus.

Suņiem – nekādu “zaļbarību”

Barošana ar jēlu gaļu slēpj sevī lielus draudus suņa veselībai: tā ne vien var tikt pārnesti parazīti, bet arī Aujeski vīruss, kas var atrasties jēlā cūkgaļā. Ar Aujeski vīrusu inficējies suns nav ārstējams, sekas vienmēr ir nāve.

Speciālistu padomi ideālai barošanai

1. Gādājiet, lai vienmēr ir pieejams svaigs ūdens.
Mainiet ūdeni vismaz divas reizes dienā un turiet to sunim pastāvīgi pieejamā vietā atsevišķā bļodā.
2. Barojiet vienmēr vienā un tajā pašā laikā.
Suņi jūtas drošībā un labi, ja dienas gaita vienmēr ir viena un tā pati. Turklāt, ja viņus baro vienā laikā, viņi ar to rēķinās un tik daudz nediedelē ēdamo.
3. Pēc ceturtdaļstundas aizvāciet barības pārpalikumu.
Konservu atlikumi nedrīkst palikt bļodā. Tie var sabojāties un padarīt dzīvnieku slimu.
4. Mazgājiet bļodu pēc katras barošanas reizes.
Neaizmirstiet izmazgāt bļodu starp divām ēdienreizēm. Citādi ēdiena paliekas piekalst un sabojājas.
5. Suņiem patīk ēst netraucētiem.
Dabā plēsoņas nogādā laupījumu drošībā un ēd to, nevienam neredzot. Tāpēc arī mājās jums vajadzētu ēšanas laikā ļaut sunim mieru.
6. Suņiem pēc ēšanas vajadzīga atpūta.
Ļaujiet sunim pēc ēšanas nosnausties.
7. Aizsāktas barības konservu kārbas noslēdziet ar īpašu plastmasas vāciņu.
Ja liksiet kārbu ledusskapī ar vāciņu, barība saglabāsies svaiga.
8. Nekad nedodiet barību tieši no ledusskapja.
Barībai vienmēr būtu jābūt istabas temperatūrā. Ja barība ir pārāk auksta, sunim var rasties kuņģa darbības traucējumi.
9. Termiski neapstrādāti produkti ir absolūts “tabu”.
Visā, kas nav termiski apstrādāts, slēpjas slimības izraisošas baktērijas, vīrusi un parazīti. Tāpat no ēdienkartes ir jāsvītro viss, kas ir iebojājies, daļēji atkusis, žāvēts un ar garšvielām, kā arī saldumi.
10. Vislabāk lietot vienas markas barību.
Vienas markas ietvaros parasti tiek piedāvāti pietiekami daudzi garšas varianti, lai dzīvniekam būtu iespējamas pārmaiņas. Ja ir jāmaina barības marka, tad uz jauno veidu jāpāriet pamazām. Nedēļas garumā piejauciet ierastajai barībai aizvien vairāk jaunās.

Suns nav ne palieku ēdājs, ne galda biedrs

Agrāk suņus bieži baroja ar to, kas palika pāri no saimnieku maltītes. Taču suns nav nekāds palieku ēdājs. Cilvēku ēdieni suņiem nav piemēroti. Pirmkārt, tajos parasti ir pārāk daudz garšvielu, otrkārt, to saturs neatbilst dzīvniekam vajadzīgajam barības vielu saturam.

Suns nav arī nekāds “galda biedrs”, kuram jāpagaršo katra maltīte, ko ēd cilvēks. Arī mazos daudzumos cilvēku pārtika nenāk sunim par labu. Kurš mazliet grib palutināt savu suni, tam vajadzētu viņam dot speciālu “suņu gardumu”. Šīs mazās “uzkodas” četrkājainajam ne tikai garšo, tās satur arī vērtīgus vitamīnus un spēcinošas barības vielas.

Ja suns slikti ož

Ja suns slikti ož, tā var būt arī slimības pazīme. Dažiem suņiem piemīt patiešām nepatīkams “ķermeņa aromāts” vai novērojama pastiprināta gāzu veidošanās. Tad vajadzētu nomainīt barības veidu, varbūt suns tiek barots ar jēlu gaļu, ar zemas kvalitātes barību, kuras saturā nav atbilstošu barības vielu, kas novērš šo smaku veidošanos.

Ar gatavo barību pareizi barot nav sarežģīti

Atkarībā no barības satura suņiem pastāv divu veidu gatavā barība: pilnvērtīgā un papildbarība. Pilnvērtīgo barību, kurā bez gaļas ir arī ogļhidrātus saturošas sastāvdaļas, izbaro bez papildu piedevām, jo tajā jau ir visas barības vielas pareizajā kombinācijā. Papildus barības līdzekļi, tādi kā “suņu pārslas” , “kārumi” ,’’konservi’’ turpretī nav pilnvērtīga barība. Iekams suņa īpašnieks sastāda sava četrkājaiņa ēdienkarti, vajadzētu precīzi pārliecināties, kādam veidam pieder izmantojamā barība un ievērot uz iepakojuma dotos norādījumus. Arī ar vislabāko barību suņa uzturs var nebūt atbilstošs, ja barība tiks nepareizi izlietota. Suņu barība tiek piedāvāta dažādās formās: kārbās un cita veida iepakojumā, kā sausā barība un kā konservi. Par ko izšķirties, tā galu galā ir tikai “gaumes lieta”. Jo visi gatavās barības līdzekļi tiek stingri kontrolēti, pārbaudot to sastāvu un kvalitāti. Taču jāņem vērā, ka suņiem, kurus baro ar sauso barību, vajag uzņemt vairāk šķidruma un viņiem nepieciešams īpaši daudz svaiga ūdens dzeršanai.

301219d936Par diedelētāju suns nepiedzimst

Visi sēžas pie galda, labu apetīti! Un kādu tūlīt pašā sirdī trāpa suņa lūdzošais skatiens. Taču tas, kurš baro suni pie galda, nedara viņam labu. Ir pavisam dabiski, ka jauns suns izrāda interesi, kad viņa saimnieks un saimniece ēd. Taču tikpat dabiski ir tas, ka viņš saņem pats savu barību un viņam nekādā ziņā nav jāēd tad, kad ēd “viņa” cilvēki. Kurš, sēžot pie galda, konsekventi nebaro suni, izvairīsies no situācijas, kad suns kļūst par uzmācīgu diedelētāju. Tā viņš dara labu ne tikai sev un saviem līdzcilvēkiem, bet arī četrkājainajam draugam, jo audzināti suņi tiek ieredzēti labāk nekā nepatīkami “ubagotāji”.

Sunim nepieciešamais barības daudzums

Protams, lieliem suņiem vajag vairāk barības nekā maziem, taču ne proporcionāli lieluma atšķirībai. Pamatprincips ir: jo lielāks suns, jo mazāks barības patēriņš uz kilogramu ķermeņa svara. Sniedzam orientējošas norādes par dienā nepieciešamo enerģijas daudzumu, turklāt jāņem vērā, ka dažādi barības veidi (konservi un sausā barība) attiecībā pret ķermeņa svaru dod dažādu enerģijas daudzumu.

Par orientieri var izmantot faktu, ka standarta 400 gramu kārba vidēji satur 1500 kJ (360 kcal). Sausās barības 100 gramos vidēji ir 1400 kJ (340 kcal). 1 kg sausā barībā vidēji ir 3400 kcal/kg

  • Ļoti mazam sunim (2,5 kg) vajag apmēram 1040 kJ (250 kcal)
  • Mazam sunim (5 kg) vajag apmēram 1540 kJ (360 kcal)
  • Vidēja lieluma sunim (15 kg) vajag apmēram 3500 kJ (850 kcal)
  • Lielam sunim (30 kg) vajag apmēram 6000 kJ (1450 kcal)
  • Ļoti lielam sunim (60 kg) vajag apmēram 10 000 kJ (2400 kcal)

Skaidrs, ka piemērota kaloritāte ir atkarīga no suņa aktivitātes. Mierīgiem dzīvniekiem vajag mazāk, bet tādiem, kuri daudz kustas, vairāk enerģijas. Lieks enerģijas daudzums var veselības problēmas, alerģijas.

Ja suns ir pārāk resns

4e16965553Pārlieku bagātīga un nepareiza barība arī sunim var radīt lieko svaru. Pamatlikums ir: ja cauri spalvai vairs nevar sataustīt ribas, suns ir pārāk resns. Aptaukošanās arī suņiem ir cēlonis daudzām slimībām. Suņi ar lieko svaru var saslimt ar cukurslimību vai kādu sirdskaiti. Pārmērīgi tiek noslogotas locītavas un mugurkauls.

Suņi nekad nav resni no dabas, bet viņi bieži vien tiek “uzbaroti resni”. Vārda tiešā nozīmē “no svara” te ir mazie kārumi starp ēdienreizēm. Taču mīlestība sunim iet ne tikai caur vēderu: saimnieks un saimniece savu labvēlību pret mīluli var izrādīt arī citādi. Gara pastaiga, parotaļāšanās ar suni sagādās viņam tikpat daudz prieka kā ārpus kārtas pasniegts kārums. Pareizi rīkojas tie suņu īpašnieki, kuri ne tikai baro savu četrkājaino draugu ar labu barību, bet lutina arī ar viņam veltīto uzmanību. Jo resniem suņiem ir aizdusa un bieži vien pārlieku īss mūžs.

Ja suns negrib ēst

Problēmas var būt ne tikai pārāk resnam, bet arī pārāk tievam sunim. Apetītes trūkums bieži ir kādas saslimšanas pazīme, taču reizēm tam var būt arī pavisam vienkārši iemesli. Piemēram, parazīti, pārāk maz sunim kustību, suņa apetīti maz rosina pārāk auksts ēdiens. Tikko no ledusskapja ņemta barība nesmaržo pēc barības. Suņa barībai vienmēr būtu jābūt istabas temperatūrā. Turklāt arī suņiem patīk pārmaiņas uzturā. Ja laiku pa laikam viņa bļodiņā parādās barība ar citu garšu, tā uzreiz garšo labāk. Katra barības marka piedāvā sortimentu ar dažādu garšu izvēli.

Ja suns vemj

Suņa vemšana ne vienmēr liecina par saslimšanu, šāda izturēšanās bieži vien ir “mantota” no viņa priekštečiem. Kad vilku bars ir ticis pie laupījuma, katrs vilks aprij tik daudz, cik vien viņa kuņģis spēj ņemt pretī. Tad vilks atrod mierīgu vietiņu, atvemj barību un apēd to no jauna – šoreiz lēnām. Vilku mātes arī baro savus mazuļus ar atvemto. Šad un tad tā izturas arī mājas suņi, kuriem ir labi iedzimti dabas instinkti. Bīstama suņa vemšana ir tad, ja tā notiek bieži vai ir saistīta ar citām neveselības pazīmēm.

Speciāls uzturs slimiem suņiem

Sabalansēta, atbilstoša barība nodrošina suņa veselību, bet slimam sunim barība var arī papildināt veterinārārsta nozīmēto terapiju. Pastāv virkne slimību, kad ieteicams izvēlēties sunim īpašu diētu. Tāpēc gatavās barības ražotāji ir radījuši diētiskās barības veidus, kuri atbilst slimā suņa uztura fizioloģiskajām vajadzībām.

Piemēram, diēta jāievēro suņiem, kuri slimo ar dažādām slimībām:

  • cukurslimība,
  • nieru saslimšanas,
  • sirdskaites,
  • novājināts stāvoklis (piemēram, pēc operācijas),
  • liekā svara samazināšana,
  • gremošanas trakta saslimšanas, uzturvielu nepanesamības un aleŗģiju gadījumos.

Pēc ēšanas sunim noteikti vajag nosnausties

Suņiem ir nepieciešams daudz kustēties, kā vilku pēcnācējs suns ir dzimis skrējējs. Taču pēc paēšanas kustēšanās sunim ir aizliegta. Ja pēc ēšanas suns skraida un lēkā, tas var izsaukt vemšanu. Ja suns ir apēdis īpaši lielu porciju, pastāv pat draudi, ka viņam var samesties kuņģis. Tad suņa kuņģis pagriežas ap garenisko asi, tiek aizspiesti svarīgi asinsvadi un dzīvnieka vēders uzpūšas. Suņa dzīvību var glābt tikai veterinārārsta izdarīta steidzama operācija.

Padomi barošanai

Kucēna dzīves pirmajos mēnešos veidojas ēšanas paradumi visai dzīvei. Vēlāk suņus ir ļoti grūti pāraudzināt. Tāpēc ir svarīgi pēc iespējas jau no paša sākuma visu darīt pareizi un barot suni ar sabalansētu gatavo barību.

Speciālisti iesaka barot suni divas reizes dienā (kucēnus līdz trīs mēnešu vecumam – piecas reizes). Daudziem suņiem galvenā ēdienreize ir vakarā. Ieteicamāk ir rīta barošana.
No paša sākuma visu ieteicams piedāvāt tikai barojamajā bļodā, arī kārumus starp ēdienreizēm. Tā dzīvnieks neiemācīsies diedelēt.

Lieliem suņiem barības trauku vajadzētu novietot augstāk. Tad barības uzņemšana sunim būs ērtāka un mazināsies kuņģa samešanās risks.

Pareiza barošana, kad gaidāmi pēcnācēji

Grūsnām kucēm un maziem kucēniem ir pavisam īpašas barības vajadzības. Pats par sevi saprotams, ka kucīte jau grūsnības perioda sakumā ir jāparāda veterinārārstam, un viņš arī pastāstīs par ieteicamo barību. Viennozīmīgi tas būs sabalansēts uzturs ar līdzvērtīgu kaloritāti, kā sportiskiem suņiem,piem. ( 25-27% proteīns, 14-16 % tauki). No 43-45 grūsnības dienas kucei piedāvā kucēnu sākuma barību ar augstāku kaloritāti, piem.( 29-31% proteīns, 16-19% tauki). Tas ir pašsaprotami, ka grūsnas kuces un kuces, kuras zīda mazuļus, ir jābaro īpaši rūpīgi. Tikai tad, ja māte saņems visas nepieciešamās barības vielas, viņas kucēni attīstīsies par veseliem, spēcīgiem dzīvniekiem.

Augstākās kvalitātes barību ražotāji piedāvā sākotnēju barību kucēniem, jauniem suņiem un grūsnām kucēm.
Nekādā ziņā nedrīkst “taupīt”, barojot kucēnus. Ja mātei ir par maz piena, kucēniem papildus jāizbaro speciālie piena preparāti, kas ir līdzvērtīgi kuces pienam. Govs piens nav kucēniem piemērots un var izsaukt smagu caureju. Māte zīda kucēnus četras līdz sešas nedēļas, apm. no trīs nedēļu vecuma viņi parasti sāk nelielā daudzumā ēst citu barību. Tai vajadzētu būt īpaši augstvērtīgai un viegli sagremojamai – speciālā kucēnu barība atbilst šīm prasībām. Sākumbarību piedāvā kucēniem uzbriedinātu. Uz iepakojuma ir dotas precīzas norādes par izbarojamo daudzumu. Arī attiecībā uz kucēna barošanu ir spēkā likums: gan par maz, gan par daudz var padarīt slimu.

Veselība līdz lielam vecumam

3469da274bĪpašas vajadzības attiecībā uz barību ir ne tikai jaunam, bet arī vecākam sunim. Stundām garu pastaigu vietā viņš labāk izvēlas omulīgu nosnaušanos. Taču viņa gremošana tāpat kā iepriekš strādā ļoti efektīvi. Tāpēc vajadzētu samazināt suņa uzņemtās enerģijas daudzumu, izmantojot speciālo barību vecākiem suņiem, ko var atrast katra augstas kvalitātes zīmola sortimentā. Veciem suņiem nepieciešams lielāks vitamīnu daudzums, locītavu struktūrvielas, zemāks nātrijs, kaloritāte, lai atslogotu nieru, citu orgānu darbību .

Pareizi baroti dzīvnieki saglabā veselību un vitalitāti arī tad, kad kļūst par “senioriem”.
Ar regulāru un uz praksi orientētu izglītojošo darbību mēs veicinām pareizu un atbildīgu mājdzīvnieku turēšanu.

slogan-3